[lasīt ar labu devu sarkasma]
Neskatoties uz to, ka es esmu nemērīti kruts džeks (kā jau tas redzams šajā mega-bildē), Supakool, Mačo-Man, Bad MoFo, Mean SoB, Jedi Knight, Pimpin' & Hustlin' utt., es, diemžēl, vienalga esmu only human. And humans have feelings. Or, at least, some of them.
Pagājusī nedēļa tika pavadīta ikkārtējā saasinājuma sirds rajonā iespaidā. Kas negadās bieži (vismaz ne šādā veidā, paldies Dievam), bet tomēr gadās, laiku pa laikam. So, sanāca tā, ka man patīk viena meitene (vot brīnums!), kura arī strādā u/v Stockmann (vot brīnums!!!), un patiesībā ne viena, bet divas, bet aizpagājušonedēļ likās, ka visas trīs. Bet šonedēļ mēs (tas ir Tailers un es) vienu kandidāti diskvalificējām par pārlieku neatbilstību standartiem, un palika tikai divas.
/// Kas ir "standarts"? Kā teica viens ļoti gudrs cilvēks Rīsiņš, "Sergej, tu esi duraks, tev patīk tikai smukās!" Ok, tā ir, es atzīstu, tikai kurš te ir duraks? ///
Tad nu es nēsājos apkārt, nevarēdams saprast, kura tad īsti. Uzkāpju augšā - patīk viena, nokāpju lejā - patīk otra, vienu pazīstu jau ilgi, otru nepazīstu nemaz. Beidzot nolēmu, ka laikam vairāk patīk otra, tā, kuru nepazīstu at all. Pāris pārmīti teikumi neskaitās. Visu nedēļu štukoju, ko lai šai pasaka. The usual bs starts here. Padomāju, ka variants "Čau, tu esi baigi foršā, tu man patīc!" neder, jo var uzrauties uz atbildi "Forši! Un?" un tālāk būtu "Hmm, eee, uhhh, m?" vai kas līdzīgs. Vienkārši pieiet svešam cilvēkam un pajautāt "A tev ir draugs?" man likās kaut kā idiotiski, un, ja kas, joprojām liekas. Tapēc aktīvi štukoju, ko varētu tādu pasākt. Galvā tikmēr nepārtraukti līda Freds Dirsts ar savu "I just wanna look at you, I just wanna look at you all day, and there's nothing wrong, there's nothing wrong with that..."
Kāmēr es kalu mega-plānus, manas smadzenes aizbrauca pavisam citā virzienā, tur, kur noteikti nevajag. Jo lieta ir tāda, ka jo vairāk tu domā, ka tev viņa patīk, jo vairāk tev liekas, ka tā arī ir, un tu sāc domāt vēl vairāk un beigās tu izdomā visu savās fantāzijās, kur viss tiek idealizēts līdz maksimumam, kā būs un kas, bet nekur nav rakstīts, ka tas otrs cilvēks vispār tāds ir, tāpat kā tas, ka tas viss vispār notiks. Voopšem, ja jums liekas, ka tas ir sviests, ko es tikko pateicu, domājiet tā, bet man pašam ir bijis tā, kad visas attiecības tiek iepriekš izfantazētas galvā un tad seko "Čau, Rasma" un tev ir nervu sabrukums. Tad arī tika atklāts, ka labi (pārmērīgi labi) attīstītai fantāzijai ir ne tikai plusi, kas ļauj visu ko interesantu izdomāt, bet arī mīnusi, kuri pavēršas pret tevi un diezgan sāpīgi iebliež :( Tapēc vajag reāli skatīties, kas ir un kas notiek, nevis izdomāt vēlamo, to es tagad zinu droši. Tikai, diemžēl, dzīvē ne vienmēr tas sanāk, jo ne vienmēr mēs daram to, ko vajag, ja pat zinam, kas jādara. Ja visi rīkotos tikai tā, kā vajadzētu, kas tā par utopisku pasauli būtu?
Kur es paliku? Ah, ok, nu tad es pretojos cik varēju savas fantāzijas vēlmēm gūt virsroku, bet beidzot tomēr pieņēmu to kā faktu, ka man tā skuķene patīk, it kā pat ļoti.
/// Ja tev nav draudzenes, tad ir samērā jautri - pirmkārt, vari sist kanti kaut 10 beibēm uzreiz, neviens neko nebildīs. Bet no otras puses, nekur nav rakstīts, ka tu dabūsi no viņām kaut 1, un arī teiciens "Labāk zīle rokā..." bieži nāk prātā. Brīžos, kad tev nav absolūti nevienas "romantiskās intereses", it kā ir baigi labi, jo beidzot vari veltīt visu savu laiku un enerģiju citām, "jēdzīgām" lietām - manā gadījumā skatīties labas filmas, spēlēt aizraujošas spēles, rakstīt rakstus, trennēties vai vienkārši strādāt, un nekas tev sirdi negrauž. Bet laiks iet, un kaut kā neinteresanti paliek dzīvot, kaut kā trūkst, nav dzirksteles, sacensības, challenge. Bet toties kad tu kādā ieķeries, tik interesanti paliek, ka psc kā gribas atpakaļ pie miera! Un jā, ir vēl 3. variants - kad beibe ir, un viss rullē, but that's the easy way, bet mēs vieglus ceļus nemeklējam ;) ///
Labi, otrā atkāpe, nav pēdējā. Otru dienu es strādāju turpat netālu no viņas stenda (Sagadīšanās? I don't think so), kā pēkšņi kaut kāds čubars pienāk klāt, šie sāk mīļi, es uzsveru, _mīļi_ čalot, bļin kā man asinis sāka iekšā vārīties, nevaru izsteikt. Seja sarkana, piere deg, who the fuck is this bastard? I don't care, he must die anyway, kur ir mana vāle? Ok, šajā boiling point mirklī es sapratu, ka šitā vairāk neies krastā, un aizgāju mazliet lay off some steam uz kafejnīcu.
Un ziniet, kas bija? Palīdzēja arī! Uzvesties, kā mazam bērnam - tur daudz prāta nevajag, saglabāt mieru jebkurā situācijā - tas ir mērķis, uz kuru tiekties. Patīk, nepatīk, ļoti, mazāk - viss ir kārtībā, tikai šitā stresot nevajag. Ar šiem īstena samuraja principiem apgarots devos mājās. Nākamajā dienā ienācu ciemos pie vienas, parunājos ar otru - viss mierīgi, sirds pukst normāli, piere nekarst, korķis nerauj (par to citreiz, bet nu tas arī bija gadījums), viss notiek. Pēc tam aizlaidu pie vecvecākiem, palīdzēt malku krāmēt - satiku bērnības čomu, pabazarējam, kā kuram iet, kas notiek, par TO arī parunājām. Un, jāsaka, man vienmēr likās, ka nu kam kam, bet viņam šajā lietā problēmu nekad nebūs, bet redz kā - tas pats. Nomierināja mani tas nemērīti, un nepavisam ne tapēc, ka, redz, ne viens es tāds lūzers, citiem arī neveicas, nē, pavisam otrādi. Jo pateica čoms vienu jēdzīgu lietu - "Man negribas ne stresot tā dēļ, ne, godīgi sakot, patreiz naudu tērēt uz kādu citu, tā kā i'm out" Ne gluži piekritīšu, bet par to stresošanu ir desmitniekā. Jo stress, pārdzīvojumi un greizsirdība (bez kuras diemžēl nekur) is the path to the Dark Side.
Tā nu vēl mierīgāks un nosvērtāks atgriezos mājās, kur, nez kādu iekšējo dēmonu mudināts, iegāju portālā draugi.lv paskatīties, vai kāds no "draugiem" nav nomainījis bildi (naturāli, priekš tam arī iegāju, bet mana kolēģe Liāna bieži maina un viņai parsvarā stilīgas bildes). Un, kā zināms, man "draugos" ir arī mana vecā mīla no iepriekšējā darba, kurā es biju tā ieķēries, ka labāk nemaz neatcerēties - vēl joprojām var just. Viņai pirms tam bija kaut kāda crappy bilde, bet nu viņa nomainīja uz jaunu un... OMG! OMG! OMG! Holy Crap! She looks so stunning! Nēēē! Memories are coming back, go away, go away! Alt-F4, Ctrl-Alt-Del, Power utt., ne tik traki, jo manu uzmanību pilnībā pārņēma blakuslapā pamanītais The.Lord.Of.The.Rings-Return.Of.The.King.EXTENDED.EDITION.DVDRip.XViD-ALLiANCE un beibi es tūlīt pat aizmirsu [Heavy sarcasm here]
Tātad, ja rezumējam, nedēļa bija absolūti wasted, jo, kad galvā sviests, neko daudz nepadarīsi. Darbā paprasīja, vai neesmu slims, jo uz visu reaģējot ar 3 sekunžu nokavēšanos, mājās arī jēdzīgu neko nepadarīju (Meli! HL2 izgāju, filmas labas noskatījos, kas, slikti vai?), bet vismaz patreiz rakstu šo te visu absolūta emocionāla līdzsvara stāvoklī. Bet kad sirdī miers, arī darbi sokas labāk! Jā, un dzēris arī neko neesmu, ja nu vienīgi kafiju, tā kā šis te ir pure sober shit, straight outta heart.
And I'm still the cool guy :)
Varbūt tas viss nedaudz saraustīti sanāca, bet ko padarīsi, man tiešām laikam labāk sanāk krutas frāzītes ekšenmūviju garā mētāt (pat te neatturējos, nē), nekā kaut ko gudru (vai vismaz skaidri saprotamu) par dzīvi pateikt, kā reizi vienmēr esmu apbrīnojis tos, kas var. Bet nu, katram jau savs.
Un kur morāle? Kā bija labi nobeigts "Preacher" komiksa pirmais TPB, "There are ten million stories in this city. Not all of them have a moral."
Saskaitiet, cik % teksta ir iekavās? :)